Arnis Vērzemnieks, DNKA valdes priekšsēdētājs
Šobrīd dzīvojam ļoti interesantā laikā. Par valsts budžeta līdzekļu trūkumu tiek runāts faktiski visās nozarēs – gan veselības, gan izglītības, gan arī jautājumos, kas arī skar valsts aizsardzību (zemessardzes tehniskais nodrošinājums utt.). Īpaši spilgts fakts ir t.s. jaunās politikas iniciatīvas jeb ministriju pieprasījumi papildu finansējumam 2017.gada budžetā, kur šogad tās sasniedza 800 (!!!) miljonus eiro.
Ir saprotams, ka tuvākajos gados šādi papildu līdzekļi pēkšņi neuzradīsies, taču vienlaikus ir virkne tautsaimniecības sektoru, kuros ir iespējams gūt papildu līdzekļus valsts budžetam, lai kaut vai daļēji varētu finansēt akūtākās problēmas (skolotāju, policistu, ugunsdzēsēju algas, veselības aprūpe utt.), vienlaikus neatņemot nost citiem. Kas ir pārsteidzošākais – izskatās, ka politiķiem un valsts pārvaldei papildu līdzekļi nav nepieciešami pat tad, kad tie “tiek nolikti uz paplātes”. Tā vietā tiek rasta virkne visdažādāko un nesaprotamāko attaisnojumu kaut kā nedarīšanai un vienlaikus izliekoties, ka viss ir kārtībā.
Latvijā nav daudz tādu nozaru organizāciju, kuras mudina noteikt savai darbībai stingrāku normatīvo regulējumu. Apsardzes nozare ir viena no tādām, jo tajā strādājošie redz, kādos apmēros tiek krāpta valsts tās acu priekšā. Publiskie iepirkumi ir hrestomātisks piemērs, jo tajos regulāri uzvar tādi uzņēmumi, kuri nodokļos nomaksā mazāk, nekā pat teorētiski būtu iespējams izpildot tikai publiskajos iepirkumos noteiktos darba uzdevumus.
Šajā gadījumā ir stāsts par to, ka ierēdniecība un politiķi kārtējo reizi noraida visu nozares organizāciju iesniegtos priekšlikumus izmaiņām normatīvajos aktos, kas vērsti uz to, lai (1) apsardzes nozarē strādātu elementāri godīgas konkurences principi un (2) valsts varētu iekasēt vairāk nodokļu. Šie priekšlikumi vērsti uz minimālo nodarbināto skaitu apsardzes uzņēmumos, nozarē strādājošo reģistra izveidi un ierobežojumus apakšuzņēmēju shēmu veidošanai. It ka nekas sarežģīts un neadekvāts vai pasaulē neredzēts.
Īpaši amizanti ir tas, ka šie priekšlikumi ir iekļauti jau apstiprinātajā (!!!) “Valsts iestāžu darba plānā ēnu ekonomikas ierobežošanai 2016. – 2020.gadam”. Tomēr Iekšlietu ministrija, sadarbojoties ar Ekonomikas un Tieslietu ministrijām, ir radusi “neapgāžamus” pierādījumus tam, ka šie priekšlikumi tomēr nevar tik atbalstīti – piemēram, šie priekšlikumi jau ir iepriekš apspriesti, atsevišķi un netieši saistīti ES tiesas lēmumi, kas pat nav pretrunā ar priekšlikumiem, pieņēmumi par konkurences mazināšanos un cenu pieaugumu. Kur jāpiekrīt – jā, apsardzes pakalpojumu cenas pieaugtu publiskās pārvaldes iestādēm un valsts kapitālsabiedrībām, jo daļa to šobrīd iepērk pakalpojumus no komersantiem, kuri acīmredzami daļēji strādā pelēkajā sektorā un tādējādi piedāvā neadekvāti zemas cenas.
Iespējams, ka vēl būtiskāks fakts par priekšlikumu noraidīšanu ir tas, ka atbildīgā Iekšlietu ministrija tā vietā, lai virzītu ar nozari izdiskutētus likuma grozījumus, kā steidzamus “dzen” uz priekšu tādus priekšlikumus par kuriem nav bijusi diskusija ar nozares organizācijām, pamatojot to ar “budžeta jautājumiem”. Protams, līdz ar to šo priekšlikumu iespējamā ietekme nav izvērtēta un tie ir atrauti no realitātes un visdrīzāk nekādā veidā nerisinās akūtākās nozares problēmas – t.i. milzīgo ēnu ekonomikas īpatsvaru apsardzes nozarē.
Precīzs neiekasēto nodokļu apmērs apsardzes nozarē ir grūti nosakāms, taču ir pilnīgi skaidrs, ka tie ir vismaz vairāki desmiti miljoni eiro gadā. Kultūras ministrijai nozares izglītības iestāžu mācībspēku atalgojuma palielināšanai nākamajā gadā bija nepieciešami aptuveni 10 miljoni eiro, kurus itin vienkārši būtu iespējas iegūt no apsardzes nozares. Ja vien būtu vēlme un drosme to izdarīt, nevis kārtējo reizi atrakstīties. Līdz ar to rodas lielas bažas par to minētais plāns kļūs par kārtējo politikas plānošanas dokumentu uz kura krājas putekļi – par to bažījas ne tikai DNKA, bet arī citas uzņēmējdarbības organizācijas.
